Jūtīgums.

Es esmu ļoti jūtīga. Atceros, agrāk tētis man to pārmeta: “Neesi tak tik jūtīga! Ko tu apvainojies par sīkumiem, es taču jokoju!” utt. fragileBrīžiem man ir šķitis, ka tas ir nepareizi, ka tas traucē dzīvot, taču esmu apzinājusies šo īpašību un vienkārši pieņēmusi, jo es nevaru un varbūt arī negribu to mainīt, ja tas vispār būtu iespējams. Tā ir daļa no manas būtības. Es izlasu kādu bēdīgu stāstu par patversmes dzīvnieku un varu sākt raudāt. Mani aizkustina muļķīgi kaķīšu/sunīšu utt. video. Man ļoti sāp, ja es redzu kādu netaisnību, kad tiek ievainoti neaizsargātie, kad rīkojas nežēlīgi ar dzīvniekiem, cilvēkiem. Es varu ļoti apvainoties, ja man pasaka ko aizskarošu vai “pajoko”. Ne tā, ka uzmetu demonstratīvi lūpu, bet man vienkārši ļoti sāp un es noslēdzos sevī. Es ļoti saasināti reaģēju uz atteikumu, atraidījumu, jo es to “tulkoju” kā manu vainu, ka es neesmu pietiekami laba, neatbilstu vajadzīgajiem kritērijiem. Tāpēc es neriskēju, nelūdzu palīdzību vai necenšos iesaistīties avantūrās, jo es baidos no sekām. Neveiksmīgām sekām, kas mani ievainos un pēc kurām man sāpēs. Ar lielāku vienalīdzību būtu vienkāršāk, es būtu stiprāka, drosmīgāka, apņēmīgāka un, iespējams, vairāk sasniegusi. Es izvairos no strīdiem, asām diskusijām. Kaut arī apzinos, ka varu labi pārstāvēt savu viedokli, spēju to argumentēt un iejusties kādā no diskutējošajām pusēm varu viegli, taču tas vairāk attiecas uz lomu spēlēm. Ja man ir jāaizstāv savs viedoklis/pārliecība, turklāt, agresīvā vidē, tad varu būt ļoti satraukta, īpaši, ja tiek izmantoti nepamatoti, emocionāli agrumenti bez seguma vai tiek pāriets “uz personībām”. Mani tas iekšēji aizsvilina, es kļūstu nikna. Īpaši, ja jādiskutē ar sev tuvu cilvēku, kura viedoklis man ir svarīgs. Un bieži tad es jūtos, ka man uzbrūk, ka neesmu pasargāta. Turpināt lasīt

Advertisements
Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Principi

mani tracina, ja tiek apšaubītas manas spējas kaut ko izdarīt. vai tiek apšaubīts tas, ko saku vai tas, kā jūtos.

jo es dzīvoju pēc vairākiem likumiem, viens no tiem ir – runāt tikai to, par ko esmu droša. nekādas puspatiesības, pieņēmumi, minējumi. nē, es dalos informācijā tad, kad esmu par to pārliecināta, kad zinu, ka tā ir pārbaudāma, no drošiem avotiem. es nespekulēju. ja nezinu, tad klusēju. ja man šķiet, ka es zinu kaut ko, tad tā arī saku. jo es atbildu par saviem vārdiem. nevaru tagad apgalvot, ka vienmēr, vienmēr 100% man bijusi taisnība vai info bijusi patiesa, bet es ļoti cenšos nodot informāciju tādu, kādu to ieguvu. tas man atgādina datu, zinātnisko rakstu interpretāciju. secinājumiem ir jābūt balstītiem faktos un precīzi formulētiem.

vēl es ļoti cenšos ievērot principu – ja nelūdz, nedari, ja palūdz – izdari. ar šo ir grūtāk, jo, reizēm gribot palīdzēt un domājot, ka tā būs labāk otram, es mēdzu šo principu pārkāpt. un kam pēc tam ir labāk? nevienam. ar varu mīļš nebūsi. tas ir bezjēdzīgi, un var radīt vairāk problēmu, nekā risinājumu. ja cilvēkam nevajag palīdzību, tātad viņu situācija apmierina (plašākā kontekstā, bet “kaut kāds labums” no šīs situācijas laikam ir), vai arī viņš nav gatavs palīdzībai, kas arī ir būtiski. vēlmei (un bieži vien tad rodas arī spējas) risināt problēmu ir jāpiedzimst cilvēkā. kamēr ir gaušanās, bet nav vēlmes neko mainīt, jebkura palīdzība no malas būtu veltīga laika un spēku šķiešana. un pat paldies tev nopakaļus nepateiks, jo tu jaucies cita cilvēka dzīvē. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Meklējot Īsto [1]

Pēdējā laikā ik pa laikam sanāk diskutēt ar vienu cilvēku par sievietes un vīrieša attiecībām. Un vakar, pēc tādas diskusijas es sadusmojos, jo man izklausījās, ka otrs runā par to, ka vīrieša attīstība un tas, cik labs viņš var būt, ir sievietes atbildība. Jā, tas bija veids, kā es uztvēru informāciju. To tagad neanalizēšu, vai sarunu biedrs to tiešām bija domājis tā vai citādāk. Un vēl saņēmu tādu kā aizrādījumu, ka es, redz, gribot visu gatavu, ka gatavi vīrieši nepastāv, ka sievietes tos “lipina” par ideālajiem.

Tas, kas man šodien ienāca prātā, ka būtu vērtīgi “uzlikt uz papīra”, ko tad es īsti sagaidu no vīrieša – mana partnera – un kas, varbūt man nav pieņemams. Tā, lai man pašai ir lielāka skaidrība un arī, lai sūtītu pozitīvu “pasūtījumu” kosmosam. 😀

No pieredzes zinu to, ka abiem ir jābūt ar līdzīgu skatījumu uz pasauli un līdzīgām interesēm. Tas var izklausīties muļķīgi, jo pretmeti tak pievelkoties, bet, kad paiet rozbriļļu laiks, kad iestājas ikdiena un ir jālemj, kā pavadīt vakaru (kur aiziet), kādu mūziku ieslēgt, kur/ko paēst, kad jāpārrunā saeimas vēlēšanu rezultāti, noteikumu pārkāpšana, emigrēšana uz ārvalstīm vai attieksme pret sociāli jūtīgām tēmām (geji, bēgļi, ārpolitika utt.), tad var iebraukt tādās domstarpībās, strīdu epicentros un vienkārši neizpratnē par to, “kā viņš mani var nesaprast?!”. Nav jābūt identiskiem “jā, jā, es domāju tāpat!”, jo tad zūd komunikācijas un sarunu burvība, taču vispārējam skatījumam tomēr jābūt vērstam līdzīgā virzienā. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Par sapņiem (mazliet)

Ieraudzīju šo tvītu un pirmā atbilde, kas man ienāca prātā, bija “sapņus”. Jo, vai tad tā nav katras reklāmas būtība – pārdot cilvēkiem viņu sapņus, ka viņi būs laimīgāki, veiksmīgāki (nemaz nerunājot par skaistumu, veselību) un visādi citādi “vērtīgāki” savās un citu acīs, nekā viņi ir šobrīd bez reklamējamā produkta? Pat pirmās nepieciešamības preces netiek atainotas atbilstoši to tiešajam pielietojumam. Margarīns nav sātīga piedeva maizītei, bet gan ģimeniskuma un mīlestības apliecinājums, trauku mazgājamais līdzeklis nav palīgs tauku šķīdināšanā no šķīvjiem, bet gan apliecinājums tam, ka esi gudrāka, zinošāka un pat mazliet viltīgāka saimniece, salīdzinot ar citām. Produkti man pārdod sapni par saliedētu ģimeni, aktīvu seksuālo dzīvi, veiksmīgu mērķu sasniegšanu un rožainu nākotni, neatkarīgi no zīmola vai produkta veida. Novērojums, ne nosodījums. Un tas strādā. Kāpēc? Jo katrs grib sava sapņa piepildījumu, un tad nu aģentūras, atbilstoši iedomātajai/ieplānotajai mērķauditorijai, pievelk atbilstošo sapni un uzbur to. Tas pats ar e-komerciju. Izdomāt produktu, kas piepildīs kāda sapni – ideālā gadījumā tiešā nozīmē (man ir sapnis aizlidot uz Ēģipti, nopirku biļeti uz Ēģipti) vai netiešā.

Ne velti es trīs reizes mēģināju rakstīt atbildes tvītu un tā arī neuzrakstīju. Jo nesakarīgi, jo nezinu, vai mana doma tiek pateikta. Tā arī šis ieraksts.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

No kognitīvās disonanses līdz līdzjūtībai. Festingera grāvji.

Lasu Festingera pētījumu par kognitīvo disonansi. Visa šī ideja man ir visai miglā tīta, jo, kaut arī man patīk sociālā psiholoģija, tā tomēr man šķiet sarežģīta. Es tur vēl īsti neredzu to galveno likumsakarību, kas visu manā prātā savieno un padara vieglu un saprotamu.

Vārdu sakot, kognitīvā disonanse man asociējās ar psihodrāmu, kur esi spiests grupas priekšā izspēlēt pretējo pusi, tās viedokli un uzvedību. Protams, var teikt, ka tā ir iejušanās otra ādā un viņa saprašana. Bet varbūt te iedarbojas arī šī kognitīvā disonanse, kad es publiski esmu faktiski izteicis un aktīvi aizstāvējis tās personas viedokli (tēlojot šo personu), ar kuru man ir domstarpības (jo, ja reiz domstarpību nebūtu, tad jau arī šī problēma nebūtu aktualizēta)? Un pēc tam ir tāds kā apjukuma brīdis – jo patiesībā taču es iekšēju jūtu A (netaisnību par otra rīcību u.tml.), bet tikko es publiski tēloju neA viedokli un uzvedību. Atbilstoši Festingera teorijai, te atspoguļojas šī disonanse starp privāto uzskatu un publisko rīcību, kas ir pretēja privātajam viedoklim. Lai šo disonansi mazinātu, kognitīvi tiek meklēts un risinājums, piemēram, izsecinot, ka varbūt tas neA viedoklis/rīcība nav nemaz tik traka.. varbūt, ka to pat spētu saprast.

Un varbūt tieši kognitīvās disonanses mehānisms ir “iejušanās otra ādā” pamatā?

P.S. Kāpēc vispār uzradās sociālā psiholoģija manā dzīvē? Jo rīt man jāpiedalās semināra vadīšanā, un tā mājasdarbs bija Festingera raksta izlasīšana un atbildēšana uz jautājumiem. Tā nu es apmaldījos trijās pried.. grupās (vienā kontrolgrupā un divās eksperimentālajās).

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Nu, ļoti slinkas piezīmes. Atskatoties uz 2012.

Gads riņķī, un man atkal uznāk vēlme apdomāt un arī aprakstīt gadumiju. Gribēju vienkārši uzrakstīt tādu kā atskaiti sev par to, kas jauns piedzīvots šajā gadā, bet tad es atradu šajā blogā pagājušā gada “apņemšanās” un esmu visai pārsteigta. Viena lieta no desmit ir piepildījusies, man tika dota iespēja/cerības īstenot vēl divas un esmu spērusi soli, lai īstenotu vēl vienu. Ja būtu optimiste, rēķinātu kā piecas no desmit un sāktu ticēt domu spēkam. 🙂

Jā, šoreiz varbūt mazāk par nākotni, bet tomēr mazliet par pagātni, mazliet par pārmaiņām.

Turpināt lasīt

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Par veiksmi un mīlestību.

Laikam jau zināt to teicienu – “ja neveicas kārtīs, veiksies mīlestībā”. Pat nezinu, ko domāt par šo. Visu pēc kārtas…

Tātad, pirms aptuveni 2,5 gadiem piereģistrējos tviterī. Pēc gada, 2010. gada vasarā izlasīju tvītu par Krievijas hitu radio izsludināto konkursu, kur katram 10. sekotājam tika apsolītas biļetes uz dziedātājas Lolitas koncertu. Tā es arī piesekojos. Tie vēl bija tie labie laiki, kad neko vēl nevajadzēja retvītot. 🙂 Piebildīšu, ka gandrīz nekad neesmu piedalījusies konkursos. Atceros bērnībā, kad abonēju avīzi “Mana”, uzvarēju iespējams abonementu konkursā, bet tā arī nekad nesaņēmu savu balviņu. Tā man arī zuda ticība konkursiem un veiksmīgiem iznākumiem. Iespējams, ka balviņai bija jābrauc pašai pakaļ, taču esmu gandrīz droša, ka tai bija jāpienāk pa pastu. Protams, ka man nebija nedz dūšas, nedz apņemšanās rakstīt kādu sūdzības vēstuli, lai noskaidrotu situāciju.

Nu, lūk, es vinnēju tās divas biļetes uz Lolitas koncertu. Biju tiešām sajūsmā, tā bija Uzvara! 🙂 Koncerts bija paredzēts tajā pašā datumā, kad mana pirmā vizīte pie terapeita. Biju svaigi šķīrusies pēc ilgstošām attiecībām, un beidzot man vairs nebija atrunu, lai neietu pie profesionāļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašterapija ir obligāta prasība, ja es nākotnē vēlētos pati strādāt kā psihologs (mana atruna bija – ja nu es pie terapeita saprotu, ka cilvēks, ar kuru es esmu attiecībās, nav mans Īstais, ka man no viņa jāšķiras un nav ko vilkt garumā attiecības, kurām nav nākotnes. Bet par šīm bailēm ir pavisam cits stāsts). Nācās pārcelt terapiju uz citu laiku, doties uz koncertu ar draudzeni, piedzīvot šajā dienā jaunumu buķeti. Tā laikam sākās mans ceļš uz drosmi. Skan muļķīgi, bet kaut vai piezvanīt, aiziet uz svešu vietu pie svešiem cilvēkiem pēc biļetēm man bija liels pārdzīvojums. Jo man patīk stabilitāte, patīk būt situācijas noteicējai un man vienmēr ir jābūt gatavai, ja kaut kas noiet greizi. Jā, pilnīgs control freak. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt